• Marta

Tipiska Spānijas ainava 7 dienu autoceļojumā no Vidusjūras līdz Atlantijas okeānam



Spānija ir manas otrās mājas - dienvidu zemē nodzīvots gads studējot un daudz jo daudz skaistu atmiņu noglabātas tieši tur, tāpēc par ceļojumu uz Spāniju priecājos kā lācis par medus mucu. Kaut sākotnēji plānojam uz dienvidiem doties plašākā kompānijā, 2.decembrī lidmašīnā sēžamies divatā ar Mārtiņu.

Pirms nedēļu gara brauciena pa Ziemeļspāniju, esam ieplānojuši 3 dienas pavadīt dienvidos - Malagā. Malaga ir pilsēta Vidusjūras krastā, kur Mārtiņš ir noskatījis maratonu. Decembrī Eiropā nav plašas izvēles ātru maratonu ziņā, tāpēc izmantojam iespēju apvienot sacensības ar ceļošanu - nekas neparasts skrējēju dzīvē. Malagai gan šoreiz padomā bija kas cits, un sacensību rītā pamostamies ar plūdiem aiz loga - pilsētu piemeklējušas lielākās lietusgāzes pēdējo desmitgažu laikā, un uz startu brienam pa ūdens upi, kas sniedzas pāri potītēm. Pa ceļam vērojam, ka distanci norobežojošie konusi patvaļīgi aizpeld citā virzienā, un sāk iezagties šaubas par maratona norisi. Tiesa kas tiesa, lietus pierimt negrasās, un maratons tiek oficiāli atcelts.


Nākamajā dienā plūdi ir pazuduši un vienu dienu veltām pilsētas apskatei. Spānija kā katoļticīga valsts, visus kristiešu svētkus svin ar vērienu, tajā skaitā Adventi un Ziemassvētkus. Katras pilsētas gods ir izpušķot ielas un pilsētas objektus ar krāšņām gaismām, Ziemassvētku ornamentiem, dažādām eglēm, bet pats populārākais Ziemassvētku laika ornaments spāņiem ir dažādu Bībeles ainu attēlošana miniatūrā klusās dabas teātrī, ko manījām daudzās pilsētās.

1.diena: Barcelona-Tarragona-Zaragoza (390km) Precīzāk gan būtu vakars, jo Barselonā ielidojam vien pēcpusdienā un turpat, El Prat lidostā, no no Avis Car noīrējam mašīnu. Laika līdz saulrietam praktiski nav. Labi, ka Mārtiņš ātri piešaujas braukšanai svešā valstī, un mēs no pirmās dienas plāna neko neizlaižam. Dodamies uzreiz uz Tarragona pilsētu, kur izkustinām kājas, apskatot Romiešu amfiteātra drupas Vidusjūras krastā un Tarragonas katedrāli - 12.-13.gs. celtni ar gotikas un romānikas arhitektūras elementiem. Netālu no Tarragonas jau tumsā piebraucam aplūkot arī romiešu akveduktu ar nosaukumu "Devil's Bridge" (spāniski - Pont del Diable). Akveduktu redzu pirmo reizi mūžā, bet labi atceros vēstures stundas skolās, kur par tiem mācīja skolotājs Čoders. Šādas senlaiku celtnes manī vieš bijību. Lai gan ir jau tumšs, izmantojot pieres lampiņas, pārstaigājam pāri akveduktam, pa ceļam satiekot veselu skrējēju bariņu. Tagad gan dodamies uz Zaragozu, kur pārnakšņojam kādā jocīgā viesnīcā.

2.diena: Zaragoza-Logroño-León (480km) Zaragoza ir 5.lielākā Spānijas pilsēta ar nepilniem 700 tūkstošiem iedzīvotāju, tai ir sena vēsture un tāpēc nolemjam šeit pakavēties pāris stundas. Esam nolēmuši ceļojuma laikā pilsētas apskatīt skriešus un treniņu apvienot ar tūrismu, tādējādi ietaupot laiku. Tieši tāpēc lielākajā daļā bilžu mums mugurā ir skriešanas drēbes. Zaragoza arī decembrī ir saulaina un silta, un rīta treniņš izdodas 10 kilometru garumā, apskatot Aljafería pili - islāma arhitektūras piemiņu no 11.gs. - Romas katoļu baziliku-katedrāli "Our Lady of the Pillar", kas izrādās ir pirmā svētajai Marijai veltītā baznīca vēsturē - interesantākais fakts par to ir Spānijas pilsoņu kara laiks, kad bazilikai tika uzmestas 3 aviācijas bumbas, bet neviena no tām neuzsprāga, 2 joprojām stāv bazilikā par piemiņu; pilsētā apskatījām arī strūklakām pilno parku, kā arī pilsētas modernāko rajonu - Expo 2008 vajadzībām izveidoto teritoriju ar modernās arhitektūras pērlēm, kas šobrīd gandrīz nekam vairs nekalpo un atstātas novārtā, bet skaisti tāpat. Pēc Zaragozas apskates ceļojam uz León, pa ceļam iegriežoties Logroño. Tur gan neko ievērības cienīgu neatrodam, tāpēc apskate ir īsa - vien 5 kilometru garumā. Dienu noslēdzam León pilsētā, kuras apskati pataupām trešajai dienai.

3.diena: León-Ourense-Santiago de Compostela (400km) Dienu iesākam ar 6km rīta rosmi León pilsētā. Spānijas lielās pilsētas ir pārsteidzoši vienādas, un mūsu tūrisma gids - Sygic Travel aplikācija - lielākoties iesaka apskatīt vienu un to pašu - katedrāles, parkus, baznīcas, muzejus, parlamenta ēkas, pieminekļus. Spāņi savulaik nav skopojušies ar arhitektūras izpausmēm un tiešām ir, ko redzēt. Mūsdienu cilvēkam, kas pieradis pie vieglām metāla konstrukcijām un stikla augstceltnēm, kaltu klintsbluķu sienas un koka soli ir patīkama pārmaiņa, un rodas sajūta, ka ieej seno Viduslaiku filmas kadrā. Šeit gaiss ir tik pilns ar vēsturi, ka to var ar lāpstu rakt un cirvi skaldīt. Ievērojamākās vietas - katedrāle, Casa de los Botines (Antonio Gaudi), Hostal de San Marcos Leon. Lai gan visvairāk mums patika Zaragozas kontrasti, arī Leon atstāj par sevi labu iespaidu un tālāk uz Ourense dodamies apmierināti. Ourense pilsēta mums interesē maz, jo mēs tur dodamies tikai viena iemesla dēļ - ielīst karsto avotu baseinos. Avotu baseini atrodas Minho upes krastos, tāpēc vispirms dodamies īsā izlūkskrējienā. Vienā upes krastā ir veselas trīs vietas, kur labiekārtoti baseini - viena vieta par maksu, bet pārējās divas ir publiskās, kur nav jāmaksā, upes otrā krastā redzam vēl vismaz vienu vietu, bet turp nedodamies. Decembrī zem klajas debess sēdēt termālo ūdeņu baseinā upes krastā ir neaizmirstami. Katrā no četriem baseiniem tiek uzturēta cita ūdens temperatūra, un mēs pamēģinām visus, sākot no remdena ūdens, kur mums ātri paliek auksti, līdz tik karstam, ka šajā baseinā spēju izturēt tikai minūti. Atbraukt šeit noteikti ir vērts, un mēs nesteidzamies doties tālāk, palikdami līdz vēlam vakaram. Nu atlicis tikt līdz naktsmītnēm Santiago de Compostela pilsētā.

4.diena: Santiago de Compostela - A Coruña - Gijón - Picos de Europa (460km) ​Santiago bija viena no vietām ceļojuma laikā, kuru gribēju redzēt visvairāk, jo ne reizi vien biju lasījusi rakstus par pazīstamiem cilvēkiem, tostarp no manu draugu loka, kas šajā pilsētā viesojušies vai uz to gājuši Camino de Santiago jeb Svētā Jēkaba ceļu - svētceļotāju un citu ceļotāju maršrutu, ko gājis Svētais Jēkabs, viens no Jēzus apustuļiem. Tiek uzskatīts, ka viņš tika apbedīts pilsētas katedrālē, tāpēc uz šo vietu ik gadu ceļo simtiem tūkstoši ceļinieku. Mūsu viesošanās laikā katedrāle ir ieģērbta remonta drēbēs, bet tas mums netraucē slaveno ēku kārtīgi apskatīt no iekšpuses. Remontdarbi mūsu ceļojuma laikā ir bieža parādība, un var manīt, ka spāņiem vēstures mantojuma uzturēšana ir augstā vietā darba kārtībā. Nozīmīgākos apskates objektus spējam iekombinēt 3 kilometru rīta rosmes maršrutā un ar to ir gana, lai sēstos mašīnā un dotos tālāk.

A Coruña mums tiek ilgi gaidītā pludmale. Pilsēta atrodas Atlantijas okeāna krastā, un siltās straumes pilsētai ir atnesušas Latvijas vasarai līdzvērtīgus laikapstākļus. Saule un siltums decembrī mūs priecē. Esam vienojušies, ka muzejos neiesim, bet to, ko var apskatīt bez maksas, izmantosim. A Coruña viennozīmīgi ievērojamākais apskates objekts ir Herkulesa tornis - seno romiešu bāka. Tā ir aptuveni 1900 veca un 55 metrus augsta - vecākā romiešu bāka, ka šodien darbojas, un otra augstākā bāka Spānijā. Apkārt bākai ved pastaigu takas gar okeānu, kā arī pludmale, kur izmantojam iespēju ķert D vitamīnu no saules un ieelpot okeāna vēju atpūsto gaisu. Leģenda vēsta, ka šajā vietā Herkuless nonāvēja milzi un pavēlēja, ka vietā, kur šodien atrodas A Coruna, jābūvē pilsēta. Šodien pilsētas ģerbonī attēlota bāka virs sakrustotiem kauliem un galvaskausa. Neko vairāk par bāku un pludmali šajā pilsētā neskatāmies, jo ceļš vēl tāls. Pametam Galīsiju un dodamies Astūrijas apgabala virzienā uz pilsētu Gijón. Pilsētā ierodamies jau pašā vakarā un ir tumšs, bet nolemjam izkustināt kājas un pastaigāt pa promenādi. Vakars ir atnesis krietnu devu auksta gaisa, pūš vējš un no rīta saules nav palicis nekas. Šajā pilsētā aizstaigājam līdz vienam no emocionālākajām skulptūrām - Emigranta mātes (Madre del Emigrante) - žēlīga paskata skulptūras, kas veras okeānā, ar vienu roku mājot ardievas miljoniem spāņu, kas emigrējuši no valsts dažādos vēstures periodos, tajā skaitā Spānijas pilsoņu kara laikā. Lai arī tumsā labi neredzam, tomēr noskaņa emocionāla. Pēc nelielas pastaigas sēžamies auto un turpinām garu ceļu pa serpentīniem uz naktsmītnēm Picos de Europa kalnos.

5.diena: Picos de Europa - Cueva del Soplao - Santander - Bilbao (220km) Šī diena bija ceļojuma labākā daļa, jo beidzot tikām tur, kur sirds kāro - kalnos. Picos de Europa jeb Eiropas virsotnes ir Kantabrijas kalnu masīva daļa. Savu nosaukumu tie ieguvuši tādēļ, ka Eiropas virsotnes kā pirmais objekta pavēries jūras ceļotāju skatam, kas no Amerikas puses lūkojuši sasniegt Eiropu. Šajos kalnos ir daudz tūristu taku, alu un kalnu patvērumu būdu. Šeit ir arī paši populārākie Spānijas kāpšanas maršruti. Esam sev noskatījuši diezgan populāro 12 kilometru trekinga maršrutu Ruta del Cares, kas ved gar kalnu malu un upes ieleju.


Noparkojam mašīnu maršruta vienā galā skriešus dodamies izpētīt to visā garumā. Par spīti decembrim, tūristu šajā maršrutā ir daudz, tāpēc nākas aktīvi komunicēt, lai atsevišķās vietās tiktu civlēkiem garām. Tā kā neviens cits, izņemot mūs, neskrien, tiekam respektēti, un problēmas tas nesagādā. Maršruts ir labi skrienams un labiekārtots, tāpēc kaļķakmens klātajā skrējienā iztiekam bez alpīnisma elementiem. Daudzkārt pārliecināmies, kāpēc šis maršruts ir tik populārs - taka vijas gar kalna malu, dažkārt ir iekalta klintī, dažkārt ved pār tiltiņiem gar kalnu strautiem, vienā vietā izskrienam arī zem ūdenskrituma. Dvēsele ir apmierināta, un diena kalnos ir saulaina un karsta. Maršruta galā tiekam pēc pusotras stundas un pēc neilgas pauzes to pašu ceļu skrienam atpakaļ. Nu jau daudzi ceļotāji mūs atpazīst un nekautrējas skaļi uzgavilēt - spāņi ir kaislīgi līdzjutēji it visā un kāda kompānija, man skrienot garām, sarūpē kārtīgas ovācijas. Bez šaubām izskatāmies pēc sportistiem, bet nekas grūts šis maršruts nebija - 25 kilometri un aptuveni 600 augstuma metri, toties sirds ir mierā, jo kalnos ir būts. Lai gan labprāt šeit padzīvotos ilgāk, mums laika nav daudz un dodamies tālāk. ​

Vēl viens dabas objekts, ko man pašai kārojās redzēt, bija alas, tāpēc nākamā pietura mums bija Cueva El Soplao (El Soplao alas) ar bagātiem stalagmītu un stalagtītu krājumiem. Alas savulaik tika atklātas derīgo izrakteņu meklēšanas procesā un šodien kalpo tikai kā tūrisma objekts. Alās mūs nogādā ar nelielu vilcieniņu, aizliedz fotografēt un pamatīgi uzrauga, bet mums ar to ir gana. Alas pašas par sevi ir skaistas, plašas un maģiskas. Pirmo reizi redzēju tik varenus balta minerāla stabus un lāstekas, kas gadsimtiem un gadu tūkstošiem ilgi aug viens otram pretī. Daži pāri bija satikušies, bet citiem vēl vesela mūžība priekšā līdz satikšanās brīdim. Esam vieni no pēdējiem, kas šajā dienā tiek iekšā alās, pirms tās slēdz ciet.


Tālākais dienas maršruts mūs ved atpakaļ uz okeāna krastu - Santander pilsētu. Tā ir Kantabrijas apgabala galvaspilsēta, un vienmēr man ir asociējusies ar Spānijā viscaur populāro Santander bankas nosaukumu. Likumsakarīgi, šajā pilsētā ir bankas galvenā mītne. Mēs noteikti neesam braukuši skatīties bankas ēku vai citas ēkas. Santander neizceļas ar kādu īpašu būvi vai pieminekli, tāpēc mēs bezmērķīgi paklīstam pa pilsētu. Bieži vien tas ir pats labākais veids, kā izprast vietējos un redzēt šejienes dzīvi - atliek tikai paklīst pa ielām. Paēdam šeit vakariņas un izdodas iepazīstināt Mārtiņu ar kādu no spāņu našķiem - churros, kas ir eļļā ceptas, kraukšķīgas mīklas trubiņas apbārstītas ar cukuru vai ko citu. Mārtiņam spāņu gardumu novērtē. Ir jau stipri vēls, tāpēc dodamies uz naktsmītnēm Bilbao.

6.diena: Bilbao - Gaztelugatxe - San Sebastián - Pamplona - Broto (430km) Visā ceļojuma laikā mēs esam centušies respektēt vietējo kultūru un iedzīvotājus, un centušies izvairīties no nevajadzīgām problēmām. Ir vairākas lietas, no kā noteikti jāizvairās un kas jārespektē, ceļojot pa Spāniju: 1) Labāk nerunāt par futbolu un noteikti nevalkāt spāņu klubos spēlējošo futbolistu krekliņus vai citu futbola atribūtiku. Spāņiem futbols ir kā reliģija, un katram Spānijas apgabalam ir sava futbola komanda, ko viņi atbalsta, tāpēc valkājot sveša kluba spēlētāju krekliņus kādā citā Spānijas apgabalā var iekulties lielās nepatikšanās. 2) Reģionālisma politika ir jūtīga tēma, tāpēc no tās maksimāli jāizvairās. Spāņi un, it sevišķi, Spānijas ziemeļu daļas apgabalu (Galīsija, Basku valsts, Katalonija u.c.) iedzīvotāji ir vietējie patrioti. Ceļojot pa pilsētām, bieži redzējām pie mājām izkārtus karogus, kas nebija Spānijas, bet vietējā reģiona karogi. "Lai dzīvo Spānija!" ir ļoti slikta vārdu izvēle komunikācijā ar vietējiem, noteikti nevajadzētu vietējos saukt par spāņiem vai vispār runāt par Spāniju - tas var aizvainot vietējos iedzīvotājus, kas sevi uzskata par katalāņiem, baskiem u.c. 3) Spāņiem ir savs dzīves ritms - no rīta celties vēlu, iet uz veikalu pēc svaigi ceptas maizes, brokastot, pēcpusdienā doties gulēt siestu, vēlā pēcpusdienā celties un līdz vēlam vakaram palikt nomodā, sēžot bārā. Ir diezgan bezjēdzīgi censties visu saplānot pa minūtei, jo šajā valstī cilvēki neizceļas ar precizitāti. Tāpat jāatceras, ka pēcpusdienā lielākā daļa veikalu, izņemot ķīniešus, būs slēgti uz siestas laiku, un nav jēgas šajā laikā ieplānot iepirkšanās tūri - tādas nebūs. Atgriežoties pie Bilbao, jāpiemin, ka tā ir viena no lielākajām pilsētām Ziemeļspānijā. Līdzīgi kā Zaragoza, tā ir ar pietiekami lielu kultūras mantojumu un antīkajām celtnēm, bet ir gana bagāta, lai būtu attīstīta arī modernās ēras arhitektūra. Kā jau ierasts, noparkojamies pilsētas centrā un dodamies vieglā 6.60km rīta rosmē. Pilsētā ir silti un maršruts iekļauj arī 100+ augstuma metrus. Apskatām galvenās baznīcas un to arhitektūru, vietējo tirgu, kanālmalas tiltiņus, kā arī ievērojamāko modernās arhitektūras lepnumu un vienu no lielākajiem muzejiem Spānijā - Guggenheim modernās mākslas muzeju.

Vēl pāris must-see netālu no Bilbao ir Biskajas (Vizkaya) tilts - vecākais transportēšanas tilts pasaulē, kā būvniecība noslēdzās 1893.gadā. Sākumā apjūkam no šiem faktiem, bet, aplūkojot tiltu, viss top skaidrs. Tas ir 164 metrus garš dzelzs tilts, kurā ir iekarināta kustīga platforma, kas transportē automašīnas un pasažierus no vienas upes puses uz otru, tādējādi ļaujot zem tilta kuģot ūdens transportam. Redzam arī ar savām acīm, kā platforma atslīd, uz tās sabrauc auto, un tad aptuveni pusotrā minūtē tā aizslīd uz otru pusi, kur automašīnas aizbrauc, un uz tā uzbrauc citas. Process līdzinās tādai kā pārceltuvei ar plostiem, tikai platforma slīd pa gaisu.

Apskatījuši šo brīnumu, braucam tālāk uz nākamo Basku valsts apskates objektu - Gaztelugatxe saliņu. Uz saliņas atrodas Jānim Kristītājam veltīta ermitāža-baznīca, kas celta 9.-10.gadsimtā. Ermitāža no franču valodas nozīmē vientuļu vietu pārdomām jeb eremīta mājoklis. Eremīts ir persona, kas reliģisku nodomu dēļ dzīvo atstatus no pārējās sabiedrības. Lai tiktu uz salu, jāpieveic ap 230 pakāpienu klājiens, un turp-atpakaļ skrējienā 3.3 kilometros savācam 260 augstuma metrus. Šī ir ļoti populāra tūristu vieta, un simtiem cilvēku mēro ceļu uz baznīcu un atpakaļ, tāpēc nokļūšana pa šauro kāpņu klājienu ir apgrūtināta. Mēs noteikti izceļamies, jo augsto kāpienu veicam skriešus, kamēr citi elš, pūš un apstājas, tāpēc cilvēki laipni mums dod ceļu. Uzkāpjot salā, paveras atsvaidzinošs skats uz visām pusēm. Daudzi tūristi seko leģendai - pēc uzkāpšanas salā, trīs reizes jānozvana baznīcas zvans un jāievēlas vēlēšanās, tāpēc zvans zvana bez apstājas. Mēs šajā rituālā neiesaistāmies un pēc nelielas atelpas dodamies skriešus atpakaļ. Šajā brīnumsaliņā un vietā ir arī filmētas epizodes seriāla "Game of Thrones" 7.sezonai, tāpēc mums kā faniem tas padara saliņu vēl īpašāku.

Mūsu tālākais ceļš pēdējo reizi vēl aizved uz pilsētu pie okeāna - braucam uz Donostia-San Sebastián pilsētu, kas atrodas tikai 20 kilometrus no Francijas robežas. Spānijā pilsētai izmanto San Sebastián nosaukumu, bet Basku valstī tā nosaukta par Donostia, tādēļ ari uz visām ceļa zīmēm ieraugām abus nosaukumus. Tur nokļūstam pievakarē un mums sanāk pavērot saulrietu mierpilnajā balto smilšu pludmalē pilsētas centrā. Pludmale ir populārākā pastaigu un atpūtas vieta, ko iedzīvotāji izmanto, lai relaksētos. Staigājot pa pludmali, var pilnībā aizmirst, ka atrodies pilsētas centrā. Arī mēs izmantojam iespēju, un Mārtiņš pabradā pa ūdeni. Pastaigājam arī pa promenādi un apskatām skulptūras "Vēja ķemme" (Peine del Viento) - tērauda veidojumi, kas iestiprināti klintsbluķos okeāna krastā. ​Katrs no veidojumiem sver 10 tonnas. Pludmales līča otrā krastā labi saredzams ir arī Urgull kalns, kas jau no pašiem pilsētas pirmsākumiem no 12.gadsimta kalpojis kā aizsargpostenis. Kalna virsotnē vēlāk tika uzbūvēts cietoksnis - Mota pils, un pagājušā gadsimta vidū kalna galā tika uzbūvēta arī kapela un ievērojama 12 metrus augsta Jēzus Kristus statuja, kas ir redzama no pilsētas centra. Lai gan saule ir norietējusi, mēs ar lampiņām dodamies ekspedīcijā uz kalna virsotni. Cietokšņa vārti vēl ir vaļā, tāpēc izpētām gan cietokšņa mūrus, gan statuju, tur uzstādītos lielgabalus un nelielo piebūvi, kas agrāk kalpojusi kā cietums.

Ir jau vakars, bet diena vēl nav galā, tāpēc sēžamies auto un dodamies uz Pamplona. Pasaulē šo pilsētu vislabāk pazīst San Fermine (Pamplonas bīskaps) svētku dēļ, kad pilsētas ielās no 6. līdz 14.jūlijam tiek rīkoti vēsturiskie buļļu skrējieni. Aptuveni 1 miljons cilvēku ierodas Pamplonā šo svētku laikā. Esam ļoti priecīgi, ka mūsu viesošanās reizē buļļu skrējiens nenotiek, taču par spīti vēlajai vakara stundai, pilsētā kūsā dzīvība un, ja nezinātu, ka spāņiem vakarā tikai diena sākas, tad domātu, ka tiešām notiek kāds festivāls. Izstaigājam pilsētas centru, galvenos laukumus, pamanāmies ieiet buļļu arēnā, kas Ziemassvētku dēļ kalpo kā tirgus laukums, kā arī izstaigājam pilsētas nocietinājuma mūrus - vairākus metrus augstas sienas zvaigznes formā, kas aizsargāja pilsētu. Nolemjam ieiet arī kādā parkā, bet atskan griezīgas sirēnas un atbrauc policijas auto - parks tiek slēgts. Tā kā esam prom no okeāna siltajām straumēm, ir atgriezies vēsais decembra laiks, un garā pastaiga ir kārtīgi mūs atvēsinājusi, tāpēc ilgāk gan šeit nekavējamies, jo vēl tāls ceļš priekšā līdz naktsmītnēm Broto.

7.diena: Broto - Vall de Boí - Girona (450km) Iepriekšējā diena mums noslēdzās krietni pēc pusnakts, kad viesnīcā ieradāmies pārguruši un miegaini. Līdz viesnīcai varēja nokļūt pa šauriem un nebeidzamiem serpentīna ceļiem, kas veda pa kalniem, un mans vestibulārais aparāts bija pamatīgi apreibis, tāpēc nejutos labi. Nesaprotu, kā vispār Mārtiņš varēja nostūrēt to gabalu, tāpēc nolemjam, ka svētdienā pagulēsim ilgāk un dienu pavadīsim mierīgi. Parastā ceļojuma dienā cēlāmies ap 8 no rīta, sakrāmējām mantas, paēdām un devāmies tālāk, bet šajā rītā ir atļauts aizgulēties, tāpēc sarosāmies tikai ap 10 no rīta un lēnā garā gatavojamies 7.dienas plānam. Šodien plāns ir tikt 450 kilometrus tālāk līdz Girona pilsētai, pa ceļam iegriežoties kādās interesantās vietās. Pirmā no tām ir Vall de Boí ieleja Pireneju kalnos aptuveni 1500 metru augstumā virs jūras līmeņa. Brauciens augšā ir tikpat reibinošs kā karuseļi, bet šodien mans vestibulārais aparāts jau ir apradis ar līgošanos.

Šajā ielejā atrodas vairāki ciemati, bet mēs ierodamies tieši Boí. Ciemata iedzīvotāju skaits knapi pārsniedz 200 un tas tomēr ir otrs lielākais no ielejā mītošajiem ciematiem. Ieleja lepojas ar daudziem Pireneju trekinga maršrutiem, kā arī augstāko slēpošanas kūrortu Pireneju kalnos. Taču mūs piesaista vēl viena tā bagātība - nekur Eiropā neredzēsiet ciešāk sabūvētas romānikas stila arhitektūras būves. Izmētātas pa dažādiem ciematiņiem, ielejās slejas 9 romānikas stila baznīciņas, kas ir iekļautas UNESCO pasaules mantojumā un celtas laikā no 11. līdz 14.gadsimtam. Visas 9 mēs neapskatām, bet aplūkojam Sant Joan de Boí, Sant Climent de Taüll un Santa Maria de Taüll. Ja pirmajās divās par ieeju jāmaksā, tad pēdējā mēs tiekam apskatīt bez ieejas maksas. Baznīcām raksturīgas rūpīgi apstrādāti akmens mūri, eleganti zvanu torņi un sienu gleznojumi. Lai gan baznīcas ir renovētas, no visiem pakšiem sūcas cauri vēsture, un sajūta ir visai bijīga. Turpat ielejā ieturam arī nesteidzīgas pusdienas. Dzīve ciematiņā šķiet kā klusā daba, ko reizi pa reizei iztraucē tūristi. Ar ko cilvēki šeit nodarbojas, var tikai minēt - katrā ziņā jūsmošana par burvīgo kalnu ainavu noteikti varētu būt viena no nodarbēm. Vēlā pēcpusdienā uzsākam garo un līkumaino ceļu uz naktsmītnēm Girona pilsētā.

8.diena: Girona - Palamós (Costa Brava) - Circuit de Catalunya - Barcelona Airport (190km) Ceļojuma pēdējā diena ir tikai pus diena, jo vēlā pēcpusdienā jau plānojam būt atpakaļ Barselonas lidostā un nodot īrēto auto, bet tas nenozīmē, ka sēdēsim bezdarbībā. No rīta nelielā pastaigā aplūkojam Girona pilsētu - lielo pilsētas nocietinājuma mūri, universitātes ēku, šķērsojam Onyar upi pa gājēju tiltu un tiekam pie pirmās takeaway kafijas visā ceļojuma laikā. Tālāk dodamies uz Palamós pilsētu tikai viena iemesla dēļ - sasveicināties ar Vidusjūru. Mūsu braucienā startējām no Vidusjūras, aizbraucām šķērsām pāri visai Spānijai līdz par Atlantijas okeāna krastam, un pēdējā dienā atkal tikām līdz Vidusjūras piekrastei. Palamós ir pilsēta pie Vidusjūras un ietilpst slavenajā spāņu Vidusjūras piekrastes kūrortu reģionā Costa Brava. Reģions stiepjas no Blanes pilsētiņas (60km no Barselonas uz ziemeļiem) līdz pat Francijas robežai - vairāk kā 100 kilometru garumā. Costa Brava piekrastes reģions izceļas ar labvēlīgiem laikapstākļiem visa gada garumā, skaistām pludmalēm, un viesnīcas pludmales krastā tiek rezervētas jau vairāk kā pusgadu uz priekšu. Mēs piestājam La Fosca pludmalē. Arī decembrī šeit spīd saule, ir silta diena, baltas smiltis un arī samērā silts ūdens, bet peldēties gan neviens spānis šādā "aukstā" laikā neiet. Pieļauju, ka latviešus gan nekas nekavētu nopeldēties.

Pēc Costa Brava jau dodamies Barselonas virzienā. Īsā pieturā piestājam pie Formula 1 Spānijas Grand Prix norises vietas, ko latviski saucam par Kataluņja Montmelo trasi. Iekšā gan nebraucam, bet no ārpuses dzirdam, ka trase tiek aktīvi izmantota. Pašu Barselonu apskatīt neizdodas, bet labi vien ir, jo pilsēta prasītu vismaz 2 dienas, ko šajā ceļojuma plānā neizdotos atvēlēt. Kad veiksmīgi tiekam līdz lidostai, varam atviegloti uzelpot - mašīnai un arī mums viss kārtībā.

Īsumā par ceļojumu ​Kopumā nobraucām vairāk kā 3020 kilometrus, jo nācās braukāt arī pa pilsētām, meklējot stāvvietas un apskates objektus. Ceļojuma plāns man bija aptuveni sastādīts un ap 95% no visa tā izpildījām. Apskates objektus meklēju TripAdvisor un Sygic Travel aplikācijās tad, kad braucām uz konkrēto pilsētu, bet lielu daļu jau sameklēju pirms ceļojuma. Naktsmītnes nākamajai dienai atradām un rezervējām Booking.com dienu pirms ierašanās. Brokastis lielākoties ēdām viesnīcās, kur tās bija iekļautas cenā, bet pārējās ēdienreizes pirkām pārtikas veikalos un benzīntankos. Šad tad arī izvēlējāmies kafejnīcas. Netērējām naudu katedrālēs, kur bija ieejas maksa, jo zinājām, ka citur būs ļoti līdzīga katedrāle, kur ieejas maksas nebūs. Tāpat negājām iekšā muzejos vai citur, kur jāmaksā. Vienīgā vieta, kur atdevām 12 EUR katrs par ieeju, bija Soplao alas, jo tās es tiešām vēlējos redzēt. Mūsu mērķis bija sajust un piedzīvot Spāniju, ko var izdarīt, vienkārši staigājot pa pilsētu, vērojot arhitektūras brīnumus, caurstaigājot tirgus un veikalus, ēdot vietējos ēdienus un pārtiku. Uz tikšanos nākamajos ceļojumos!


#piedzīvojums #spānija #ceļojums

17 views

© 2019 Life of Marta