• Marta

Apceļot Lietuvu 4 dienās? Jokių problemų!

Ja vasaras vidū tiec pie četrām brīvdienām, tev ir auto un lielisks ceļabiedrs vai vairāki, tad viens no miljoniem variantu, ko ar to visu darīt, ir apbraukāt Lietuvu :) Mums tāda izdevība radās šovasar Dziesmu svētku laikā, jo, pirmkārt, biļešu uz Mežaparku mums nebija, otrkārt, lieli cilvēku pūļi mums nepatīk, treškārt, Dziesmu svētkos esmu gan dziedājusi, gan bijusi kā klausītājs, ceturtkārt, mīlu Latviju tāpat un man to nevajag atgādināt ar dziesmām, kuru dēļ man būtu jāsēž un jāraud patriotiskas asaras, ceturtkārt, man nepatīk kļūt emocionālai, piektkārt, man tiešām gribējās darīt kaut ko citu. Tātad - brāļu zeme Lietuva :)

Ceļu 2000 kilometru garajā un 4 dienu ilgajā braucienā sākam piektdienā. Mūsu maršruts sastādīts ceļojumu aplikācijā Sygic Travel, un naktsmītnes pa ceļam katrā dienā meklēšu Booking.com, jo nekas uz priekšu nav rezervēts - tas ļauj justies brīvāk ceļojot, ja nav nekur par visām varītēm jāpaspēj. Protams, lielos vilcienos plānošana ir nepieciešama, lai pēc 4 dienām neattaptos vien Lietuvas vidū. ;) Tāpat man arī patīk pirms brauciena palasīt internetā informāciju par valsti un par must see lietām un citām interesantām aktivitātēm, ko nevajadzētu palaist garām - ja reiz apceļo valsti, tad arī jāredz pēc iespējas vairāk ;) Mūsu maršruts ar kartē atzīmētiem apskates objektiem izskatās šādi:

Links uz Sygic Travel ceļojuma plānu pa dienām: https://go.sygic.com/travel/trip?id=5b241ec364b13

Pirmie apskates objekti kāju izlocīšanai mazajā pilsētiņā Biržai, kur iečekojam karsta kritenes „Geologų duobė“ un tur blakus esošo pastaigu taku, kā arī Širvėnos ezera tiltu - aptuveni 500 metrus garu koka tiltu, kas uzcelts pāri ezera vienam galam un ļoti manāmi redzams, ka nav kādu laiku atsevišķos posmos pienācīgi pieskatīts. Pēc tam dodamies uz ceturtās lielākās Lietuvas pilsētas Šiauliai pusi. Ja pašā pilsētā nekā tiešām ievērības cienīga neatrodam, tad noteikti viens no svarīgākajiem iemesliem lielam tūristu pieplūdumam uz šo pusi ir Kryžių kalnas jeb krustu kalns, kas atrodas aptuveni 12 kilometrus no Šauļiem. Šeit pat ierīkota maksas stāvvieta un sastopamies ar vairākiem tūristu autobusiem. Ar dažādu krustu mudžekli ir noklāts ne tikai kalns, bet arī visa kalna pakāje un ceļš uz kalnu. Krustu licējiem izdoma nav trūkusi - redzam krustus arī no Lego klucīšiem, salmiem, žagariem, redzam mazus krustiņus un milzīgas krustu statujas. To te ir daaaaudz. Runā, ka patiesais iemesls, kāpēc krustus šeit sāka novietot, nav pat zināms, bet to aptuvenais skaits jau pārsniedz 100 tūkstošus. Iemesls varētu būt gan reliģisks, gan arī vienkārši tas, ka, iespējams, lietuviešiem patīk kaut ko krāt.

Tālākais mūsu ceļš ved garām Saules kaujas piemiņas vietai - protams, visi no vēstures stundām labi zina, ka patiesā Saules kaujas norises vieta nav zināma, bet notikums bijis gana nozīmīgs. Kaujā pret Zobenbrāļu ordeņa karaspēku devās lietuviešu un zemgaļu apvienotie spēki un 1236.gada 22.septembrī izcīnīja būtisku uzvaru, neļaujot Krusta karu sērgai tikt pie baltu tautām. Pieminot kopīgo panākumu, tagad 22.septembris Lietuvā un Latvijā tiek atzīmēts kā Baltu vienības diena. Kaujas norises piemiņas plāksnei piemīt zināms sentiments, un to turošās ķēdes klusi čīkst, šūpojoties vējā.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā, acīmredzot, ir populāras dažādas dabas takas, tajā skaitā, purva takas. Mūšos Tyrelio pažintinis takas purva taka skaitās garākā labiekārtotā (ar koka laipiņu izbūvētā) taka Lietuvā. Mums tas izvēršas par skrējienu 7.1km garumā, bet purvā vienmēr ir skaisti - neskarts dabas klusums. Pēc diezgan karstā skrējiena piestājam nelielā ciemā - Žagarė - kur, iespējams, visa ciema lepnums un apskatītākais objekts, ko internetā uzgāju pavisam nejauši, ir podu nams jeb Puodų namas. Tas arī jāsaprot burtiski, jo kāda savdabīga ģimenīte pamazām apklāj mājiņas ārpusi ar kastroļiem, katliem, bļodām, šķīvjiem, kausiņiem un podiem. Neko daudz vairāk arī par šo savdabīgo vietu neuzzinām, bet skats ir amizants - kā vieta no kādas pasakas ;)

Pirmās dienas noslēgumā vēl nobraucam garām Plokštinės raketų bazė jeb raķešu bāzei un nobēdājamies, ka vārti ir slēgti. No tā, ko uzzinām, spriežam, ka būtu bijis interesants apmeklējums. Šajā vietā pazemē tika izbūvēta pirmā padomju kodolraķešu bāze - būvēta, lai tur izvietotu vidēja diapazona balistiskās raķetes, kas, paldies Dievam, netika pielietotas. 2012.gadā šeit atvērts Aukstā kara muzejs, un bunkurus iespējams apmeklēt. Vakaru izmantojam, lai tiktu pēc iespējas tuvāk Palangai, kur sāksies mūsu otrās dienas maršruts.

Sestdiena iesākas ar saulainu un agru rītu Lietuvas kūrortpilsētā Palangā. Labu laiciņu pludmales tuvumā meklējam parkingu - visur jau no agra rīta aizņemts un, protams, visas ir maksas stāvvietas. Visdzīvākā vieta šeit ir promenāde, kas turpinās jūrā kā Palangos tiltas jeb Palangas tilts - 500 metrus garš gājēju tilts, kas iemet leņķi jūrā. Iela ir piebāzta abās pusēs ar tirgotājiem, kafejnīcām un triku meistariem, lielu strūklaku un pašā ielas galā - soliņi sēdēšanai. Šajā brīdī atklājam vēl vienu lietuviešiem iecienītu nodarbi - visi 6 soli katrā ielas pusē ir pilni ar cilvēkiem, kuri pavisam vienkārši sēž un skatās jūrā. Pludmalē cilvēki jau ir izģērbušies un ķer saules starus, pirms tie kļuvuši īpaši dedzinoši, bet uz paša tilta sākuma pat iekārtojies DJ, un skan mūzika. Visai izklaidējošā gaisotnē arī aizstaigājam šo kilometru - līdz tilta galam un atpakaļ.

Nākamais lielais pieturpunkts ir Lietuvas trešā lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita - Klaipēda. Virzienā uz senāk saukto Mēmeli, piestājam vietā, ko sauc par Olando kepurės skardis, kas ir paliela smilšu kāpa jūras krastā. Tā jūrniekiem agrāk kalpojusi kā ceļvedis un savas atrašanās noteikšanas palīglīdzeklis. Lietuvai nav paveicies ar tik garu jūras līniju kā ir mums Latvijā (aptuveni 100 kilometri pret mūsu 500 kilometriem), tāpēc vasaras dienā visas vietas pie jūras krasta ir iecienītas, un cilvēki bauda sauli. Tā kā arī mums patīk jūra, piestājam un izstaigājam arī Klaipēdas molu - betona bluķiem veidotu uzbērumu - bet tad šķiramies no 12.50 EUR un braucam uz prāmja, kas mūs pārceļ uz Kuršu kāpām jeb Kuršu nēriju.

Kuršu kāpa faktiski ir gara un izstiepta pussala aptuveni 100 kilometru garumā. Puse no tās pieder Lietuvai, otra puse ietilpst Krievijai piederošajā Kaļiņingradas apgabalā. Kāpas ir aizsargājama darbas teritorija, un laiskā garā šeit varētu pavadīt vai visu dienu. Tā kā mēs neesam muzeju piekritēji, slavenais Lietuvas Jūras muzejs, ko agrā bērnībā esmu jau apskatījusi, tiek laists garām. Tā vietā izvēlamies žigli izkustināt kājas un uzskriet Hageno kalnā, bet tad šķirties no 20 EUR iebraukšanas maksas un doties uz pussalas dienvidu pusi. Tur izstaigājam Raganų kalnas jeb Raganu kalnu - daudziem desmitiem koka skulptūru par lietuviešu folkloras tēmu bagātinātu pastaigu taku pa pauguriem, Nagļu kāpas rezervātu (Negyvosios kopos), kur par ieeju šķiramies vēl no 2.50 EUR katrs un kas ir tuksnesim līdzīgākā vieta Latvijas apkārtnē, ko esmu savām acīm redzējusi, kā arī ar saules pulksteni apbūvētā Parnidžio kopa, kas ir kāpa pie pašas Nidas. No kāpas skatu laukuma var redzēt arī Kuršu kāpu Krievijas daļu. Interesanti, ka Kuršu kāpā ir ceļojošās smilšu kāpas - rezervāta teritorijā izlasām, ka to pārvietošanās dēļ tur agrāk esošās cilvēku apmetnes bija spiestas pārcelties un taisīt jaunas dzīvesvietas ik 2 gadus, jo smiltis jau bija daļu no apmetnes ierakušas. Kad cilvēki uzzinājuši, ka pāri līcim ir pieejama teritorija bez ceļojošām smiltīm, kur veidot mājas bez bēdām, tad pārcēlušies tur.

Atpakaļceļā uzmetam aci arī skulptūrām Gintaro įlanka jeb Dzintara līcī - diezgan parasta vieta ar interesantu vēsturi, jo izrādās, ka 19.gadsimta vidū šī līča dibenā tika atrastas dzintara krātuves. Laika periodā no 1860.gada līdz 1890.gadam ik gadu no līča tika izraktas vidēji 75 tonnas dzintara. Rakšanas darbi ļāva plaukt un attīstīties ciemata labklājībai un ekonomikai, jo radīja gan darba vietas, gan arī ļāva atvērties dažādiem veikaliem. Pēc 1890.gada rakšanas darbi tik pārtraukti, jo dzintara krājumi apsīka. Šobrīd šis līcis tiek izmantots dažādu skulptūru izvietošanai ūdenī. Par parastām vietām bieži vien atklājas visai interesantas lietas, ja palasa informācijas stendus. Kad atkal pārceļamies ar prāmi un tiekam prom no Kuršu kāpas un Klaipēdas, mēģinām tikt pie vēl vienas dabas takas - Žalgirių pažintinis takas - kas diemžēl izrādās slēgta. Ceļā uz otrās dienas naktsmāju pusi, izstaigājamies un izkāpelējamies pa Burgaičių piliakalnis jeb Burgaiču pilskalniem Nemunas upes krastā. Tie ir tik stāvi un izaicinoši, ka kāpiens nav viegls arī trīskārtējam Siguldas kalnu maratona uzvarētājam. Dienu noslēdzam ar saulrietu pie Nemunas upes.

Trešajā dienā ar siltiem saules stariem pamostamies Kėdainiai pilsētā, kas latviskoti skan kā Ķēdaiņi, bet man tos vairāk labpatikas saukt par Kedaiņiem. Nu, tādi, kas ar kedām. Šī noteikti nav starp lielākajām pilsētām, bet ir viena no vecākajām Lietuvas pilsētām, kas rakstos parādījusies 14.gadsimta otrajā pusē. Nezinu, kāpēc, bet šo pilsētu leiši dēvē arī par Lietuvas gurķu galvaspilsētu. Mēs tur nevienu gurķi nesastapām, bet tas, ko redzējām vienā nesteidzīgā rīta pastaigā caur pilsētu, bija forši!

Tad sēžamies auto un ripinām uz Kauņu (Kaunas). Lietuvas otrās lielākās pilsētas pievārtē izstāgājamies ap Devīto fortu (Devintas Fortas) un aplūkojam sērīgo nacisma upuriem veltīto memoriālu, taču, iebraucot un ar grūtībām noparkojoties tūristiem pilnajā Kauņas centrā, izmetam garāku pastaigu 3.5 kilometru garumā - apstaigājam Kauņas 14.gadsimtā celto Viduslaiku pili, ievērtējam brango 16.gadsimta rātsnamu, nopērkam kārtīgu saldējumu un izbaudām jūlija sauli un pilsētas rosību.

Pēc Kauņas dodamies Druskininkai kūrortpilsētas virzienā, pa ceļam piestājot trīs pieturās. Pažaislio vienuolynas jeb Pažaisles klosteris ir kultūras piemineklis un lielākais klostera komplekss Lietuvā, kas slejas gandrīz pašā krastā nelielai pussalai, kas iestiepjas Kauņas HES ūdenskrātuvē; īsi papriecājamies par interesanto ēku un skatu. Turpat blakus atrodas arī pludmalei līdzīga labiekārtota vieta ūdenskrātuves krastā, ko aplenkuši sauļoties un peldēties gribētāji. Šodien saule spīd, vēja nav, zilas debesis - nav brīnums, ka visi atpūšas ārā, kā nu katram tīk. Otrā pietura savus 20 kilometrus tālāk ir kāda skaista, bet ar staigātājiem un bērnu ratu stūmējiem piebāzta pastaigu taka - Kadagių slėnio pažintinis takas. Glīši izbūvētā 1.3 kilometrus garā koka dēlīšu taka vijas gar ūdenskrātuves krastu un ik pa brīdim ar ziņu dēļa palīdzību iepazīstina ar kaut ko, ko mēs neprotam izlasīt, bet kas ir saistīts ar meža iemītniekiem. Nevienu tā īsti gan nesastapām, bet takas un daba mums patīk, kāpēc šo pieturu nelaižam garām. Braucot prom manām, ka piebraucamais ceļš ir palicis krietni šaurāks, jo automašīnas tik brauc klāt un parkojas ceļa malās - populāra vieta! Līdz trešai pieturai jāpabrauc kilometri 70 vai vairāk - tā ir vēl kāda pilsēta ar nosaukumu Marijampolė. Interesants gan ir fakts, ka šī pilsēta savā vēsturē ir daudz cietusi - gan dažādu valstu okupācijas, gan dažādus pilsētas nosaukumus. Mūsu acu skatus ekskursijas braucienā pa pilsētu piesaista tās dzelzceļa stacijas ēka - gandrīz kā pils.

Piesātinātās dienas turpinājumā piestājam Druskininkai pilsētā - pašos Lietuvas dienvidos esošajā kūrortpilsētā. Vispirms piestājam slavenajā Snow Arena - ziemas sporta veidu kompleksā ar vienu no lielākajām iekštelpu slēpošanas trasēm pasaulē. Visai iespaidīga būve, no kuras pāri upei līdz pilsētas centram iet gaisa tramvajs jeb vagoniņš. Lai gan nedaudz bailīgi, tomēr ir forši pārmaiņas pēc pārvietoties pa gaisu, pietam šis prieks ir diezgan lēts - 5 EUR par personu abos virzienos - lecam iekšā un braucam. Izkāpuši centrā, izstaigājamies pa pilsētu, pavērojam mūzikas ritmā dejojošu strūklaku (Gydyklų parko muzikinis fontanas) un ar to pašu gaisa tramvaju braucam atpakaļ. Šajā pilsētā redzam arī akvaparku, un ir skaidrs, ka šeit varētu pavadīt arī ilgāku laiku, ja būtu tāda vēlme - kūrortpilsētas nosaukums sevi attaisno diezgan labi - viss ir tīrs, sakopots un sapucēts.

Jau promceļā no Druskininkai pilsētas, iegriežamies Antanas Česnulis Sculpture Park - jau iepriekš esam pārliecinājušies par kārtējo lietuviešu hobiju - koka skulptūru veidošanu, bet šis ir kaut kas īpašs. Pie savas mājas autors ir izveidojis aptuveni puskilometru garu staigājamu maršrutu, kur sastopami dažnedažādie koka skulptūru tēli, epizodes no lietuviešu kultūras, pazīstami varoņi un citas būtnes. Apbrīnas vērta cieņa autoram par mūža garumā izveidoto mantojumu! Dažviet pat iestrādāti sensori, un, mums pienākot tuvāk objektiem, skulptūras kustas, iedegas gaismas vai sāk skanēt mūzika. Tas, ka esam vieni paši visā pastaigu takā, visu padara vēl mistiskāku. Noteikti nav žēl samaksāt ieejas maksu, lai redzētu tādus mākslas darbus. Ejot prom, mūs pasveicina un pavada pats skulptūru autors - nu jau kungs gados, bet joprojām azarta pilns.

Dienai virzoties uz rieta pusi, mūsu galamērķis ir Trakai pilsēta, tāpēc pēdējās apskates vietas izvēlamies tā, lai tās būtu pa ceļam. Nākamā pietura ir Merkines piramidė - mājas lapa vēsta kaut ko par dziedināšanu, un šī tēma mums nav aktuāla, kā arī neesam droši par saimnieku nodomiem. Žogs gan šeit nav uzcelts, tāpēc vismaz nopētīt šo savdabīgo stikla kupolu varam, bet tad uzreiz arī ātri pazūdam. Savukārt, saulrietu sagaidām ap 40km tālāk - Alytus pilsētā, kurā atrodas Lietuvā augstākais gājēju un velosipēdistu tilts, ko vietējie iedzīvotāji aptaujas rezultātā izvēlējušies saukt par Baltās rozes tiltu (Baltosios rožės tiltas), kas ir par godu vienam no pilsētas simboliem. Atsevišķas tilta detaļas pat ir taisītas Rīgā. No malas izskatās, ka tilts savieno divu pakalnu virsotnes un augšā tikšana pa stāvajām kāpnēm ir nepajokam izaicinoša, bet saulriets no tilta augšas ir augstā pulsa vērts.

Noslēdzošās dienas rītā pamostamies Trakai jeb Traķos, kur viena no ievērojamākajām apskates vietām ir Traķu salas pils. 14.gadsimtā būvētā pils ezera salas vidū tagad ir visai nozīmīgs tūrisma objekts. Kaut gan mēs pašā pilī iekšā nedodamies, tomēr izstaigājam salu un pilij apejam apkārt. Kāds laivinieks par 40 naudiņām mūs aicina izvizināties pa ezeru ar laivu, bet mums citi plāni. Noslēdzošajā brauciena dienā esam beidzot tikuši līdz Lietuvas galvaspilsētai - Vilnius jeb Viļņai. Interesanti gan, ka Viļņa nav vienmēr bijusi Lietuvas galvaspilsēta, toties te ir, ko apskatīt. Noparkojamies pašā centrā pie Viļņas katedrāles - tai iepretim krāšņojas izrotāta Gediminas avēnija. Turpat pie katedrāles sastopam arī karali Mindaugas - pirmo un vienīgo Lietuvas karali, kura piemiņai te atstāts piemineklis. Blakus slejas arī pakalns ar Gediminas torni, bet diemžēl šodien burtiskā nozīmē tiek klāts zālājs uz kalna, un ieejas vārti ir slēgti. Tas mums netraucē atrast citu vietu, kur uzkāpt - Kalnai parkā atrodas Trīs krustu kalns. Leģenda vēsta, ka šajā vietā gadsimtiem atpakaļ tika nocirstas galvas septiņiem franciskāņu mūkiem. Savulaik tur tika uztaisīti koka krusti, bet, tiem sabojājoties, tie tika aizstāti ar izturīgāka materiāla veidojumu, un nu jau tā ir neatņemama pilsētas ainavas sastāvdaļa. Cilpojot lejā atpakaļ uz pilsētu, uztaisām loku gar Artilērijas bastionu - 16.gadsimta pilsētas nocietinājuma būvi, kā posmi saglabājušies vēl tagad, aplūkojam Aušros Vartai jeb pilsētas vārtus, kas ir viens no Lietuvas nozīmīgākajiem reliģiskajiem, vēstures un kultūras pieminekļiem, kā arī iespaidīgo baroka stila Svētās Katrīnas baznīcu jeb Šv. Kotrynos bažnyčia. Kopumā rīta pastaigā pa Viļņu pieveicam 6.5 kilometrus, kas mums ir gana, lai dotos tālāk.

Dažkārt šķiet, ka lielajās pilsētās ir praktiski viss, ko apskatīt visā valstī, jo pilsētas sevī koncentrē bagātu vēstures mantojumu, kas parasti arī ir apskates vērts, bet manā gadījumā tieši ārpus pilsētās redzētais un piedzīvotais likās visinteresantākās visā Lietuvā. Tajā skaitā vairākas vietas, ko apmeklējām pēdējās dienas noslēgumā. Pēc Viļņas izstaigāšanas braucam uz Kernavė - kādreizējo Lietuvas teritorijas galvaspilsētu. Tiesa, tas bija visai sen - ap 13.-14.gadsimtu. Mūsdienās šeit nekādu dižu apmetņu nav - labi, ja sanāk vien ciematiņš - taču zināma vēstures bagāža šai vietai piesaista daudz tūristu. Šeit atrodas UNESCO iekļauts Kernavas arheoloģiskais komplekss - raksta, ka tas glabā dažādus arheoloģiskos izrakumus ne tikai no Viduslaikiem, bet laika periodiem pirms mūsu ēras. Mēs gan neko dižu nemanām, taču takas pa pakalniem mums šķiet gana vērtas, lai izskraidītos un uzdzītu pulsu. Pie ieejas gan ir uzstādīta barjera un biļešu kase, bet, tā kā neviena cilvēka nesatiekam, ejam iekšā bez nodevu maksāšanas. Pašiem gan šķiet, ka šajā vietā samaksa nebūtu jāprasa. Tā kā šodien vakarā mums jātiek mājās, garās pastaigās neielaižamies, bet uzsūcam enerģiju un braucam tālāk. Nākamais pieturpunkts ir Eiropas ģeogrāfiskais centrs, kas dabā attēlots ar mežiņā izbūvētu laukumu un torni par godu īpašajai vietai. Kāpēc tas nav pārsteigums? Jo centru noteikt nav vienkārši un tas mainās atkarībā no tā, kā tas tiek mērīts, tāpēc tādu "centru" ir diezgan daudz, bet "kaut kur" šaipusē Eiropai tas laikam arī ir. Katrā ziņā ir dzirdēts, ka centrs ir Latvijā, bet ir versijas arī par Baltkrieviju.

Kā neliels pārsteigums mums nāca informācija, ka Lietuvā ir Etnokosmoloģijas muzejs. Tas parasti netiek rādīts starp Lietuvas must see apskates vietām, un par tādu nebija dzirdēts, taču noteikti nenožēlojām šo vizīti nekurienes vidū uzceltajai kosmosa būvei no nākotnes, ja tā varētu izteikties :) Tas esot pirmais šāda veida muzejs pasaulē un tam ir arī observatorija. Par nieka 2.5 EUR, ko samaksājam ovālformas NLO tipa biļešu kasē, tiekam pie personīgā gida, kas lauztā angļu mēlē mums stāsta gan par dažādiem tur esošiem lunahoģiku prototipiem, gan muzeja izveidi un šodienas aktivitātēm. Ekskursijas laikā uzbraucam arī uz 45 metru augstumā esošo stikla bunduli, kur pieejami teleskopi un paveras 360 grādu skats uz plašo mežu un ezeru zemi. Varen apmierināti ar apmeklējumu, spiežam gāzi grīdā, lai paspētu uz vēl vienu aktivitāti gaisā.

Nākamā izklaide, kas mums izmaksā tikai 1 EUR par personu, ir izdaudzinātā Galotņu taka (Medžių lajų takas) - Baltijas valstīs un Austrumeiropā pirmā gaisa taka, pa kuru pastaigāties vienā līmenī ar koku galotnēm. Diezgan neierasta sajūta un interesants formāts. Mēs gan pie sevis nospriežam, ka takas vidū to vien var redzēt kā kokus (tiem nevar redzēt pāri), bet takas beigu gals, kas jau ir klajumā, atklāj neko vairāk kā mežus, laukus un ūdeņus. Teiksim tā - neko vairāk kā to pašu, ko no parasta pakalna virsotnes. Takas tuvumā gan ir dažādas citas izklaides iespējas, tāpēc apvienojumā ar to šis apmeklējums varētu būt vērts. Jau promceļā uz nākamo objektu mūsu gaisa apskates objektiem pievienojas vēl viens skatu tornis lauka malā - Rubikių apžvalgos bokštas - ar vienlīdz plašu skatu uz visām pusēm.

Pati pēdējā vieta, ko apskatām Lietuvas apceļošanas gaitā, protams, ir nu jau slēgtā Ignalinas atomelektrostacija - Ignalinos atominė elektrinė. Daudz par to ir dzirdēts, bet nekad savām acīm nebija redzēts, tāpēc šī vieta bija ceļojuma must have sarakstā. Kaut gan tā ir slēgta, un pamazām norisinās tās demontāžas darbi, mūs vienalga ar skatienu pavada policijas auto, kas dežūrē pie stratēģiski nozīmīgā objekta. Mums gan ir tikai tūristiski nolūki, un neliekamies traucēti. Pati stacija un reaktori nav nekas iespaidīgs, bet, zinot, ka šai stacijai ir pasaulē lielākais reaktors, zinot Černobiļas traģēdijas sekas un to, ka šai atomelektrostacijai ir tāda paša tipa reaktors un tāda paša veida drošības trūkumi, rodas visai bijīga un baisa noskaņa - pamestas un apsūbējušas autobusu pieturas, tukšs un kluss ēdnīcas bloks, un klusi dūcošs centrālais bloks. Lai savulaik nodrošinātu atomelektrostacijas celtniecību un darbību, netālu tika uzbūvēta vesela strādnieku pilsēta - Visaginas. Kopš stacijas slēgšanas, apstājušies arī pilsētas attīstīšanas darbi, bet, cik zināms, lietuvieši joprojām cer sāpīgo jautājumu par atomelektrostacijas slēgšanu kompensēt ar jaunas stacijas būvniecību, visticamāk, šajā pašā rajonā.

Kaut arī Lietuva ir salīdzinoši maza valsts teritorijas ziņā, tomēr vēstures līkloči mētājuši teritoriju un iedzīvotājus pa dažādu varu un karu ietekmēm. Skaidrs, ka cilvēkus ir grūti salauzt, viņi cīnās par savu, lepojas ar sasniegumiem, priecājas par laimēm un turas kopā nelaimēs. Labi viņiem. Un, protams, pēdējā vakarā mums saulriets mājupceļā vēl krāšņāks kā iepriekšējos.

#piedzīvojums #lietuva #ceļojums #vasara

155 views

© 2019 Life of Marta